Ar aizcietējumu ir saskārusies lielākā daļa no mums, un tā nav patīkama sajūta. Sarunā ar gastroenterologu Hosamu Abu Meri centāmies kliedēt sabiedrībā pastāvošos stereotipus par aizcietējumiem, noskaidrojām kā rīkoties, ja ar tiem esam saskārušies, un kādas ir labākās zāles pret aizcietējumiem.
Cik bieži gastroenterologiem nākas saskarties ar pacientu sūdzībām par aizcietējumiem?
Ar aizcietējumiem sastopamies samērā bieži. Tam ir vairāki iemesli. Ir akūtas aizcietējuma formas, kad cilvēki pēc ilgākiem ceļojumiem atgriežas mājās vai ilgstoši tikuši lietoti pretsāpju vai tamlīdzīgi medikamenti. Tāpat tā ir problēma cilvēkiem pēc ilgstošas slimības vai traumas, kuras rezultātā kustības bijušas ierobežotas. Tad veidojas akūti vēdera izejas traucējumi ‒ aptuveni mēnesi cilvēki sūdzas par vēdera izeju, kas ir retāka nekā trīs reizes nedēļā, kā arī nav iespējams vēderu pilnībā iztukšot. Tā ir viena pacientu grupa.
Otra grupa ir cilvēki ar hroniskiem aizcietējumiem, kam šī problēma ir aktuāla jau vairāk nekā mēnesi. Cilvēkam aizcietējumi ir mēnešiem vai pat gadiem, un situācija laika gaitā tikai pasliktinās. Ar to var saskarties sievietes, kurām tikko ir sākusies menopauze. Tāpat mazkustīgi cilvēki, invalīdi ar ierobežotām kustībām. Hroniski aizcietējumi var būt arī kopš dzimšanas. Ir arī funkcionāli traucējumi – cilvēks var būt kustīgs, ēst pareizi, taču vēdera izeja ik pa laikam pasliktinās. Vienu mēnesi tā var būt normāla, tad atkal nē. To sauc par kairināto zarnu sindromu, bet tikpat labi tie var būt kuņģa un zarnu trakta funkcionālie traucējumi ar aizcietējumiem. Šie funkcionālie traucējumi var būt radušies operācijas rezultātā, mazkustīga dzīvesveida dēļ un tamlīdzīgi. Šādus cilvēkus ikdienā savā praksē es redzu pietiekami bieži. Tā ir vismaz viena piektā daļa no maniem pacientiem.
Pamatā aizcietējums ir simptoms nevis pati slimība, kā noteikt cēloni?
Aizcietējumi var izpausties kā blakusparādība medikamentu lietošanai. Atsevišķos gadījumos tas var būt saistīts ar vēdera dobuma, sieviešu gadījumā arī ginekoloģiskām operācijām. Tā var būt arī atsevišķa slimība. Tādā gadījumā tiek noteikta diagnoze – hronisks vēdera aizcietējums. Pēc Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas, gadījumos, kad vēdera izeju neietekmē nedz blakusslimības, nedz zāļu lietošana, aizcietējumiem ir piešķirts atsevišķs diagnozes kods. Cilvēkam nav nekādu citu problēmu, bet viņam mūža laikā pasliktinās vēdera izeja. Neatkarīgi no tā, kas cits notiek viņa organismā, šie simptomi saglabājas. Cilvēkam ir nepieciešama palīdzība no malas, lai normāli varētu aiziet uz tualeti. Piemēram, ir jāveic speciāli vēdera muskulatūras vingrinājumi. Pacients dodas pie fizioterapeita, lai veiktu vingrinājumus, kuri uzlabo muskuļu tonusu pie vēdera izejas.
Kāda ir normāla vēdera izeja un kad būtu jāsāk par to uztraukties?
Pirmkārt, cilvēkam pašam ir jāpazīst savs organisms. Ja visu mūžu viņš iet uz tualeti nokārtoties ar noteiktu intervālu, tad tā ir normāla viņa organisma darbība.
Pēc definīcijas aizcietējumi ir tad, ja defekācija notiek mazāk nekā trīs reizes nedēļā un vēdera izeja ir cieta. Ja cilvēks uz tualeti iet trīs reizes nedēļā un zarnu saturs tiek izvadīts brīvi, tad tas nav aizcietējums.
Daži pacienti man saka, ka viņu otra puse iet uz tualeti katru dienu, kamēr viņiem tas jādara tikai trīs reizes nedēļā. Vai tas esot normāli? Tas ir pilnīgi normāli, ja tādas ir jūsu organisma īpatnības. Šajā gadījumā uztraukties nevajag. Īpaši izteikti tas ir sievietēm. Vēdera izeja var mainīties menstruālā cikla laikā. Pirms mēnešreizēm tā var būt normāla, bet uzreiz pēc tām pasliktināties, kas turpinās aptuveni 5‒10 dienas.
Aizcietējumi ir izteikta problēma sievietēm pēc 50. Pirms menopauzes vēdera izeja ir bijusi laba, bet pēc tās sāk veidoties aizcietējumi. Tad ir jārunā ar ārstu un jāuzzina, vai tas ir saistīts ar hormonālajām izmaiņām. Tāpat svarīgs ir uzturs un dažādu zāļu lietošana. Ja ir notikušas izmaiņas vēdera izejas regularitātē, noteikti jānoskaidro, vai cilvēkam ir mainījies uzturs, vai arī viņš ir sācis lietot kādas zāles. Īpaši tas attiecas uz pretsāpju līdzekļiem. Tāpat jāievēro kustīgs dzīvesveids.
Ja cilvēkam ir sēdošs darbs, būtu nepieciešams kārtīgi izkustēties vismaz 2‒3 reizes nedēļā. Jālieto pietiekami daudz šķidruma. Ja vēdera izeja vairs nav regulāra un nav veiktas kardinālas dzīvesveida izmaiņas, tad būtu jādomā par došanos pie ārsta parunāt par šo problēmu. Kāpēc to vajadzētu darīt? Arī onkoloģiskās slimības var veicināt izmaiņas vēdera izejas regularitātē. Ir svarīgi godīgi izvērtēt, kāda situācija bijusi līdz šim. Ja ir notikušas izmaiņas ikdienas rutīnā, ir pamats domāt par izmaiņām arī mūsu zarnu trakta darbībā. Tad ir jāvēršas pie ārsta un jāmeklē problēma.
Sarežģījumus var izraisīt arī stress. Ir virkne faktoru, kas var veicināt izmaiņas vēdera izejas regularitātē. Piemēram, kairināto zarnu sindroms nav slimība, bet uz laiku tā rezultātā cilvēkam var rasties aizcietējumi. Stresa dēļ zarnas var kļūt slinkas un cilvēkam var rasties gan aizcietējumi, gan caureja. Ir cilvēki, kuriem šīs problēmas ir iedzimtas. Piemēram, cilvēks piedzimst ar pagarinātu, sigmveida resno zarnu. Līdz ar to viņiem zarnu kustības un laiks, kurā fekālijas no tievās zarnas nonāk resnajā zarnā, ir garāks nekā citiem cilvēkiem. Vienai personai tās var būt 8, citai 24 un vēl citai 48 stundas. Tāpēc svarīgs ir jautājums – vai jūsu dzīvē kaut kas ir mainījies? Ja nekas nav mainījies un ir parādījušies aizcietējuma simptomi, tad noteikti ir jāmeklē palīdzība pie ārsta.
Aizcietējumi bieži ir cilvēkiem vecākiem par 60 gadiem.
Jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk ar šo problēmu saskarsimies. Jau pieminēju menopauzi sievietēm, mazkustīgu dzīvesveidu, medikamentu lietošanu. Tāpat jāatzīmē arī cukura diabēts, kuru rezultātā var rasties gan aizcietējumi, gan gluži pretēji – caureja. Tas viss ir saistīts ar peristaltiku jeb kuņģa un zarnu trakta darbību. Mēs zinām, ka mūsu organismā visas kustības notiek no augšas uz leju. Tātad viss sākas ar ēšanu vai dzeršanu. Noteikti zinām kādu, kuram atliek no rīta iedzert kafiju un viņam jau ir jāskrien uz tualeti. Tajā pat laikā ir cilvēki, kuri ir fiziski aktīvi, dzer daudz šķidruma, ēd pareizi, bet viņiem uz tualeti iet nav vajadzības. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāka ir iespēja, ka daļai no mums būs šādas problēmas. Tam par iemeslu var būt dažādas blakusslimības, medikamentu lietošana. Piemēram, ja ir jālieto zāles pret paaugstinātu cukura līmeni, asinsspiedienu vai citām hroniskām slimībām, tas var izraisīt izmaiņas ēšanas paradumos. Mēs mazāk dzeram šķidrumu, mazāk ēdam dārzeņus un dzīvesveids ir mazaktīvs, tad ir diezgan skaidrs, ka laika gaitā radīsies problēmas ar vēdera izeju.
Šī problēma skar arī jaunākus cilvēkus.
Jaunāki cilvēki, vairāk sievietes, tam sāk pievērst uzmanību, jo šī lieta traucē. Cilvēkam līdz šim katru rītu ir bijusi vēdera izeja, bet pēkšņi tā vairs nav, parādās tādi simptomi kā vēdera pūšanās, smaguma sajūta zarnās. Sievietes reizēm saka, ka sajūta ir tāda, it kā viņas būtu stāvoklī. Sāk spiest drēbes, kuras iepriekš bijušas tieši laikā, un spogulī mēs izskatāmies citādāk. Tas ietekmē dzīves kvalitāti, un tieši sievietes šīs izmaiņas ievēro vairāk nekā vīrieši. Tas nenozīmē, ka vīriešiem tādu problēmu nav, bet es viņus pieņemšanās redzu retāk.
Vidēja vecuma cilvēkiem un jauniešiem tas pārsvarā ir kairinātās zarnas sindroms jeb funkcionālie traucējumi. Tas ir no stresa, dzīvesveida, nepareizas diētas, nepietiekošas šķidruma uzņemšanas, sēdoša darba. Mēs šobrīd tieši tādu dzīvi dzīvojam, kur darbs notiek attālināti, ar datora palīdzību. Mēs sēžam savā auto, vilcienā vai lidmašīnā. Tas viss provocē problēmas attīstību, un aizcietējumi parādās agrāk, nekā līdz šim, kad dzīvesveids bija aktīvāks. Covid-19 laikā un pēc tam aizcietējumu izplatība sabiedrībā tikai palielinājās, un viens no iemesliem bija manis pieminētais mazkustīgais dzīvesveids.
Jaunākā vecumā parasti šīs problēmas ir saistītas ar iedzimtību. Piemēram, mazam bērnam taisnajā zarnā ir mazāk nervu galu, tā saucamās inervācijas. Viņam līdz smadzenēm nenonāk informācija, ka zarna aizpildās ar fekālijām. Ja runājam par bērniem, kuriem šī problēma ir kopš dzimšanas, tad vecāki par to jau zina. Ja bērnam 3‒4 dienas neiziet vēders, tas piepūšas un ir citas ar to saistītas sūdzības. Vecāki dodas uz aptieku pēc zālēm, taisa klizmu. Pusaudžiem, sākot no 12‒13 gadu vecuma, kuriem parādās kairināto zarnu sindroma simptomi, to var saistīt ar hormonālajām izmaiņām. Tas var būt saistīts arī ar dzīvesveida izmaiņām. Kad bērns bija mazāks, viņš ēda vienā noteiktā laikā, un diēta bija sabalansēta. Šajā vecumā bērns var kādreiz neapēst pusdienas, citreiz pusdienu vietā apēst bulciņu, kurā esošie milti vēdera izeju neuzlabo. Tam visam klāt nāk arī nestabils psihoemocionālais stāvoklis, stress, kas pusaudžu vecumā ir izteikta problēma. Stresu var izraisīt gan hormonālās izmaiņas, gan mācības, gan privātā dzīve un daudzi citi faktori. Tas viss var ietekmēt zarnu darbību.
Aizcietējumi ir arī diabēta pacientiem, ko darīt, lai ar to saskartos mazāk?
Diemžēl diabēts ietekmē gan asinsvadus, gan nervus. To lieliski var redzēt diabētiskās neiropātijas gadījumā. Jo ilgāk cilvēks slimo ar diabētu, jo izteiktāka būs neiropātija. Asinsvadu problēmas visbiežāk jūtamas ekstremitātēs un galvas smadzenēs. Tāpat ir ar neiropātiju. Neiropātija nozīmē to, ka cilvēks vairs nejūt pirkstus, pēdas. Tāpat tā var skart nervus, kuri atrodas kuņģa un zarnu traktā. Netiek saņemta informācija par to, ka zarnās atrodas fēces, ilgāks kļūst tranzīta laiks. Iepriekš pacients gāja uz tualeti katru dienu, bet tagad to nepieciešams darīt tikai divas reizes nedēļā. Īpaši izteikti tas ir pacientiem ar ilgstošu slimību un slikti kompensētu diabētu. Līdz ar to galvenā rekomendācija ir maksimāli kontrolēt cukura līmeni asinīs, kas savukārt uzlabo situāciju ar diabētisko neiropātiju. Ir jāēd regulāri un jālieto pietiekami daudz šķidruma, kā arī vajadzētu ēst pēc iespējas veselīgāk.
Mazāk uzturā jālieto miltu produkti, piemēram, rīsi, maize, makaroni un tamlīdzīgi. Jebkurā gadījumā cukura diabēta pacienti tos lietos mazāk, jo šie produkti negatīvi var ietekmēt cukura līmeni organismā. Cilvēki makaronus mēdz aizstāt ar rīsiem, bet rīsi, kā zināms, palīdz vēderu padarīt cietāku. Tāpat šo problēmu saasināt var mazkustīgs dzīvesveids, sēdošs darbs un samazināta fiziskā aktivitāte. Tātad diabēta pacientiem būtu jādara pilnīgi tas pats, kas jebkuram citam cilvēkam, kurš cieš no aizcietējumiem – ēst pareizi, dzert gana daudz šķidruma un pietiekami daudz fiziski kustēties.
Sievietes no aizcietējumiem cieš vairāk nekā vīrieši.
Tas saistīts ar hormonālajām izmaiņām mēnešreižu un menopauzes laikā. Ja runājam par profilaksi, tad jādara tas pats, ko dara diabēta pacienti. Rekomendācijas ir vienādas – pirmkārt, tas ir veselīgs dzīvesveids, kas sevī ietver kustības, sabalansētu uzturu un pietiekamu šķidruma uzņemšanu. Šajā ziņā neviens neko jaunu nav izdomājis.
Otrkārt, terapeitiskā palīdzība. Ja cilvēks pats jūt, ka viņam nekļūst labāk, nav nekādas jēgas mocīties. Var lietot bezrecepšu caurejas zāles, pirms kuru iegādes noteikti jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu. Jāizvēlas tāds medikaments, kurš pacientam ir piemērotāks, piemēram, tā lietošana ir saistīta ar mazāku vēdera uzpūšanos, bet izraisa vēdera izeju. Noteikti nav labi, ja cilvēks nedēļu neiet uz tualeti un tikai tad sāk lietot zāles, lai tikai kaut ko iekustinātu. Tad, iespējams, būs nepieciešams veikt klizmu. Svarīgi ir mēģināt dabūt kaut kādu vēdera izejas regularitāti. Ja cilvēkam ir aizcietējumi un viņš ar zāļu palīdzību panāk to, ka vēders iziet 2‒3 reizes nedēļā, tad rezultāts ir sasniegts. Ja problēma ir hroniska, tad noteikti nevajag censties panākt, lai vēders izietu katru dienu. Reizēm aizcietējumi nav saistīti ar izejas biežumu, bet pašu fekāliju formu ‒ tās ir tik cietas, ka cilvēks iet uz tualeti, bet zarnas nevar iztukšoties. Par šādām problēmām īpaši sūdzas gados vecāki cilvēki. Ja cilvēks katru dienu iet uz tualeti vairākas reizes, tad tas nav aizcietējums, bet gan nepilnīga vēdera iztukšošanās. Šeit, visticamāk, netiek ievērots kāds no trim pamatprincipiem – pietiekams šķidruma daudzums, veselīgs uzturs vai kustības. Par sliktu gan nenāktu papildus lietot uztura bagātinātājus, kuri palīdzētu veicināt vieglāku vēdera izeju, un cilvēks justos labāk.
Kā pareizi ārstē aizcietējumus?
Vispirms ir jānoskaidro aizcietējumu iemesls. Ja iemesls ir blaknes no medikamentu lietošanas, tad par to nevajadzētu uztraukties. Mēs pārtraucam lietot vai pamainām zāles un dzīvojam tālāk. Patoloģiskas izmaiņas, kas ir iemesls mehāniskām vēdera izejas problēmām, var labot arī operatīvi, bet tas notiek retāk.
Sievietēm ir dažādas izmaiņas taisnajā zarnā, kas var būt saistītas ar dzemdībām vai kādu citu ārēju iejaukšanos, kuru rezultātā zarnās var veidoties kabatiņas, tādas kā bedrītes. Arī šīs problēmas var novērst ķirurģiski, lai izmaiņas pēc iespējas mazāk ietekmētu vēdera izeju.
Parasti cilvēkiem ar aizcietējumiem jebkurā vecumā risinājums numur viens ir dzīvesveida maiņa. Tad nāk medikamentozā ārstēšana ar zālēm, kuras veicina vēdera izeju. Ja tā ir akūta problēma, tad šīs zāles jālieto tikai īslaicīgi. Ja iemesls ir hroniska vai iedzimta problēma un nav citu mehānisku iemeslu, tad ļoti svarīgs ir pareizs dzīvesveids, kam papildus tiek lietoti medikamenti. Ja ir nepieciešams, tad zāles var mainīt, lai organisms nepierastu pie konkrētā preparāta. Parasti gan uzsvars tiek likts uz dzīvesveida izmaiņām, kam hroniskas slimības gadījumā pievieno medikamentozo terapiju.
Kādi ir pamatprincipi aizcietējumu medikamentozajai ārstēšanai?
Noteikti ir jāņem vērā tas, kādu zāļu formu pats cilvēks vēlas lietot. Pretaizcietējumu zāles ir pieejamas pilienu, tablešu un pulvera veidā. Bērniem labāk šādas zāles dot pilienu veidā. Vecākiem cilvēkiem, kuriem ir grūtāk norīt tabletes un nepatīk dzert pilienus, ir pieejami pulveri ar dažādām garšām. Galvenais ir izvēlēties medikamentu, kuru pašam cilvēkam ir viegli uzņemt. Tajā pat laikā ir svarīgi lietot zāles, kuras nerada pieradumu, tie būtu jaunās paaudzes osmotiskie līdzekļi.
Vieni no efektīvākajiem osmotiskajiem līdzekļiem satur aktīvo vielu makrogolu (polietilēnglikolu). Tas resnajā zarnā palielina ūdens daudzumu un palēnina ūdens uzsūkšanos no zarnu trakta, mīkstinot cietus izkārnījumus palielinot to tilpumu. Rezultātā tiek atvieglota kustība zarnu traktā un normālas vēdera izejas atjaunošanās. Makrogola priekšrocība ir tā, ka tas ir bez garšas un aromāta. Makrogola tipu nosaka skaitlis, kas norāda vidējo molekulu masu. Efektīvākais ir makrogols 4000 – balta, cieta, parafīnam līdzīga viela, kas labi šķīst ūdenī.
Vēl ir jāizvēlas tādas zāles, kuras pārlieku neuzpūš vēderu, jo šie medikamenti mēdz veicināt vēdera uzpūšanos. Tas cilvēkiem traucē, un viņi šādas zāles lieto nelabprāt, jo reizēm tiek piepūsts vēders, bet netiek sasniegts vēlamais rezultāts ‒ zarnu iztukšošanās. Šobrīd gan pretaizcietējumu zāļu izvēle aptiekās noteikti nav uzskatāma par problēmu.
Laiku pa laikam cilvēkiem ar vēdera problēmām, iesaku līdztekus medikamentiem lietot arī labās baktērijas. Parasti vairāk tiek runāts par probiotikām, kuras domātas pacientiem ar caureju. Aizcietējumu gadījumā būtu jālieto probiotikas, kuru sastāvā ir vairāk pienskābo baktēriju, bet tajā pat laikā to sastāvā nav glutēna un laktozes, kas veicina vēdera uzpūšanos. Šīs probiotikas aizkavēs vēdera uzpūšanos gadījumos, kad tiek lietoti laksatīvie līdzekļi, un tiks panākts maksimāli pozitīvs efekts.
Ko jūs gribētu novēlēt cilvēkiem, ņemot vērā, ka šī ir tēma, par kuru sabiedrībā runā nelabprāt?
Ja cilvēkam rodas aizcietējums, tad sākotnēji viņš to mēģinās novērst paša spēkiem. Kad problēma sāks izteikti traucēt, tad arī viņš dosies pie ģimenes ārsta vai gastroenterologa. Šī ir intīma lieta, jo ne visi cilvēki ir gatavi doties pie speciālista un stāstīt par to, cik bieži un kāda veida vēdera izeja viņiem ir. Līdz ar to es gribētu ieteikt cilvēkiem ņemt vērā aizcietējumu sūtītos trauksmes signālus – ja notiek pēkšņas izmaiņas vēdera izejā, tad tas ir jāņem vērā. Tāpat pēc katras reizes ir jāpievērš uzmanība, kas pēc mums paliek tualetē, it īpaši ja ir aizdomas par asiņošanu. Parasti asinis rodas no aizcietējumiem un to izraisītiem hemoroīdiem jeb anālā kanāla vēnu mezglu iekaisumiem. Tāpat asins piejaukums var būt no polipiem zarnās, onkoloģiskiem veidojumiem zarnās. Šis noteikti ir trauksmes signāls, kurš jāņem vērā. Pie pirmajām asins pazīmēm izkārnījumos nekavējoties jādodas pie ārsta.
Es gribētu cilvēkiem novēlēt ēst pareizu un sabalansētu uzturu, pietiekoši daudz dzert ūdeni. Nav obligāti jāizdzer divi litri, pilnīgi pietiks arī ar litru ūdens, ja cilvēki uzturā lieto daudz augļu un dārzeņu, kas stimulē regulāru vēdera izeju. Visbeidzot, ja jums ir sēdošs darbs, mēģiniet pēc darba izkustēties. Ja vēdera izeja nav regulāra, tad iešanu uz tualeti vajadzētu padarīt par sava veida tradīciju un katru dienu tur vienkārši pasēdēt. Ne vienmēr tam būs rezultāts, bet šai telpai ir savs psihoemocionālais fons, kā rezultātā var tikt stimulēta vēdera izeja.
FLX-LV-000073
Foto: Adobe
